Krievi latviski vēl nerunā, bet krieviski jau aizmirsuši

Latvijas Universitātes pētnieks Dmitrijs Petrenko pastāstījis, ka viņa studenti - krievu skolu absolventi jau aizmirsuši izteikties krieviski, bet latviski vēl nav iemācījušies.



Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks Dmitrijs Petrenko uzskata, ka, veicot Latvijas krievu skolu reformu, neviens nedomāja par „uzvarētajiem” – krievu skolu bērniem un viņu vecākiem.

Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks, bijušais portāla politika.lv galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko Igaunijas televīzijas ETV2 raidījumā „Trīsstūris”, diskutējot par krievu skolu izglītības reformas plusiem un mīnusiem, teica, ka Latvijas krievu jaunieši pēc vidusskolas beigšanas nu vairs nemāk īsti komunicēt ne krieviski, ne latviski. Viņi, mācoties latviešu valodu, sāk aizmirst savu dzimto valodu.

Igauņi grib pārņemt latviešu pieredzi

Pašlaik Igaunijas krievvalodīgo sabiedrību satraukusi krievu skolu reforma, kura Latvijā norisinājās pirms gadiem septiņiem. Tagad Igaunijā norit krievu protesti un karstas diskusijas par un pret izglītības reformu. Igauņi lūkojas uz latviešu pieredzi un uzskata, ka te izglītības reforma esot veikta veiksmīgi. Tāpēc ik pa laikam uz Igauniju nodot pieredzi brauc Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, bet igauņu pedagogi pie mums brauc mācīties.

Par to, kā Latvijā noritēja izglītības reforma un tās rezultātiem, Igaunijas televīzijas skatītājiem nule kā pastāstīja Petrenko. Lai arī viņš atbalsta bilingvālās izglītības ieviešanu un to, ka krievu jauniešiem ir jāpārvalda latviešu valoda, viņš izglītības reformā saskatījis arī trūkumus, no kurām aicina izsargāties Igaunijas sabiedrību.

Krievu jaunieši aizmirst dzimto valodu

„Izglītības reformas mīnuss ir tas, ka, diemžēl, daudzi (krievu jaunieši) iemācoties latviešu valodu, ir aizmirsuši savu dzimto valodu. Es to spriežu pēc saviem studentiem, kuri ierodas uz eksāmeniem. Latviski viņi nemāk rakstīt, bet krieviski jau vairs nemāk,” sacīja Petrenko.

„Es viņiem atļauju atbildēt krieviski, jo tā ir gan viņu, gan mana dzimtā valoda, bet viņi to vairs nevar. Viņiem grūti rakstīt krieviski, bet viņi taču ir topošie žurnālisti! Šeit ir liela problēma: pie mums gribēja, lai Latvija politiski attīstītos, tā varētu iet uz priekšu, bet pazaudējām ļoti svarīgu kultūras slāni, bez kura grūti iedomāties personību,” turpina LU pētnieks.

Tomēr krievu skolu pāreja uz latviešu valodu tagad notiek mierīgi, latviešu valodu krievu skolās pārvalda aizvien labāk. „Skolotāji saka, ka tagad ir mierīgāk, septiņi gadi pagājuši un visi – gan bērni, gan vecāki – pieraduši. Droši vien tas ir apliecinājums tam, ka bilingvālās izglītības ideja principā nav slikta.

Krievu skolas masveidīgi melo

Bet te jāņem vērā, cik pašas skolas bija gatavas šai reformai. Daudzi pedagogi daļu priekšmetu pasniedza latviski, jo saprata, ka absolventiem šī valoda būs vajadzīga, ka viņi nolēmuši mācīties Latvijas augstskolās. Bet tā kā šis bija uzspiests lēmums – politiski un ļoti rupji, notika šausmīgi protesti. Ar skolēniem, ar vecākiem, kas ir izglītības pasūtītāji, neviens nekonsultējās,” saka Petrenko.

Pašā sākumā daudzas skolas bija spiestas melot, ka ir gatavas pārejai uz latviešu valodu. Tomēr nebija ne mācību grāmatu, ne skolotāju, kuri priekšmetus varētu pasniegt bilingvāli.

„Un tad visi iemācījās kolektīvi melot. Dažādu iemeslu dēļ – kāds baidījās pazaudēt daru, kāds baidījās no sabiedrības nosodījuma Grūti pateikt, vai arī šobrīd visi turpina melot. Skaisti jau latviešu prese raksta, ka krievu skolās priekšmetus pasniedz bilingvāli, bet tur no solu apakšas tiek vilktas ārā mācību grāmatas krievu valodā. Vai tā ir nezinām, jo Izglītības un zinātnes ministrija nekādu nopietnu monitoringu neveic, vienīgie secinājumi, ir centralizēto eksāmenu rezultāti,” spriež Petrenko.

Par uzvarētajiem neviens neinteresējās

LU pētnieks uzskata, ka visu problēmu sakne meklējama tajā, ka izglītības reforma sākās „kā kaut kāds karš, kurā vajadzēja būt uzvarētājam”:

„Valsts, tostarp arī Izglītības un zinātnes ministrija, teica: mēs uzvarējām! Bet kas notika ar uzvarētajiem, ar šiem bērniem, nevienu neinteresēja. Process beidzās uz ielām un ne jau tai labākajā veidā. Nav sapratnes par to, ka jebkura reforma, sevišķi tā, kas skar bērnus, jāpavada ar nopietnu monitoringu, nopietniem pētījumiem – pirmām kārtām psiholoģiskiem.”